Lai arī cik laimīgs būtu precēts pāris, pirms tam viņi noteikti bija laimīgāki. Precēšanās ir augstākais attiecību punkts un kā māca grafiki un līknes un amerikāņu kalniņi, kad ir sasniegts augstākais punkts, ir laiks doties lejā. Kādēļ sievietei vairs censties un pucēties priekš vīra? Kādēļ vīram izlikties, ka viņam sieva interesē vairāk par hokeju? Strīdi, vairs nav iemesla ievilkt dziļu elpu, tagad strīdamies par katru sīkumu. Pats neesmu precējies, bet tas ir tas, kas man nāk prātā.
Kādēļ cilvēki precas? Šis civilstāvoklis dod aizsardzību, ja viens no laulātajiem mirst, tad manta tiks otram (puse un otra puse tiks sadalīta starp bērniem, ja bērni ir vairāk kā trīs, tad visi ieskaitot laulāto iegūst vienādu daļu. Vairāk lasiet civillikumā). Tā nav tikai mantas aizsardzība, tā ir tāda kā veselības polise, ja Tu paliec par kropli, tad otram Tevi būs jākopj. Ja neskatās uz ir iepriekšējiem diviem argumentiem, tad pat neredzu nekādu iemeslu precēties.
Laikam jau cilvēki precas tās stabilitātes pēc, otra pusīte tik viegli nevar sakrāmēt mantas un doties kur deguns rāda. Stabilitāte, jā, bet tam ir augsta cena. Tu vairs otru cilvēku nemīli, tev varbūt pat viņš liekas pretīgs. Katrs viņa pieskāriens liek šermuļiem pāriet pār ādu. Doma paņemt nazi un triekt, kādreiz tik ļoti mīļā cilvēka krūtīs, ar vien biežāk ielavās galvā. Bet tu apzinies, ka neesi slepkava un norij to krupi un uztaisi to savu jau ierasti samāksloto smaidu.
Šķirties? Nē, bērni vēl mazi, tad vēl dzīvoklis uz pusēm jādala. Eh, vispār ar to vienas klapatas. “Varbūt atkal iemīšos viņā,” tavi meli pašam sev. Varbūt. Varbūt tu laimēsi miljonu Vikingloto loterijā. Arī iespējams. Tu vairs to cilvēku nemīli, tu vairs dzīvot nemaz negribi. Depresija, eh, tas jau tāds nieks vien ir. Bet laimīgiem mums visiem gribās būt…
Tu atrodi mīļāko, nu vairs dzīve nav tik pretīga. Ir jēga dzīvot. Ir kāds kas tevi saprot, uzklausa un samīļo, nu tā pa īstam, nevis spiesti. Tu tagad atceries kas ir mīlestība, tā sajūta, kad visa pasaule ir kļuvusi melnbalta, bet vienīgā krāsainā lieta ir tava otrā pusīte. Mājās sāc pārrasties ar vien vēlāk, sāc doties visādos dīvainos komandējumus, bet ja boss liek, tad jau jādodas, nospriež tavs laulātais partneris un kādu laiku pat nenojauš tavu dēku.
Patiesībai ir tāda dīvaina īpašība, vienmēr iznākt gaismā, lai arī kā tu to slēptu, agrāk vai vēlāk kāds par to uzzinās. Nav jau tā, ka tu neproti melot, vai arī tev melojot ausis kustētos, tomēr tavs dzīves biedrs kaut ko nojautīs, pārāk ilgi jūs esat pazīstami, lai tas tā aizslīdētu gar acīm. No sākuma tavs laulātais partneris jūtas sāpināts un piekrāpts, bet neko nesaka. Neko nesaka, jo saprot, ka attiecības ir izjukušas, bet kā būs dzīvot vienam? Kā būs ja izšķirsieties? Nē, tāda dzīve nav pieņemama. Tādēļ otrs laulātais partneris arī iesaistās dēkā.
Jūs esat precējušies, jūs viens otru nemīlat, pat varbūt, nedaudz ienīstat. Jums abiem ir mīļākie. Uz mājām jūs dodaties pie bērniem un arī nakšņot. Kādreiz tik mīļotais cilvēks ir tāds neērts dzīvokļa biedrs. Gribās izmest, bet īsti nevar… Jūs esat divi klauni pašu radītā cirkus arēnā. Jūs nesat mistisku upuri, kuru nevajadzētu nest nevienam cilvēkam.
Protams tas ir mans subjektīvais viedoklis, neinteresē stāsti par laimīgiem pāriem, kuri visu mūžu ir precējušies. Statistika šķirtajām laulībām ir kaut kas ap piecdesmit procentiem, tā nav pārāk izdevīga loterija. Būt laimīgam vai precētam, tāds ir jautājums…






Sākumā man bija viens Gmail konts. Tad parādījās otrs un trešais. Piereģistrēju savus domēnus un nolēmu epastu hostēt pie googles, jo lielāka uzticība. Turklāt mainot hostēšanās vietu, nebūtu jāpārnes epasts. Tā nu beigās es paliku ar sešiem googles e-pasta kontiem un vēl diviem svešajiem. Kādu laiku sadzīvoju ar “Multiple Sign-in”, bet tas tā pat nav pārāk ērti. Nedaudz pameklējot internetā atradu pamācību kā apvienot gmail kontus, šis raksts ir latviskotā un nedaudz apdeitotā versija.








Attiecības laikam neskaitās tā lieta par kuras eksistēšanu cilvēki domā racionāli. Parasti tas viss notiek kaut kā spontāni, bez apdomas, ja ir ķīmija, tad viss notiekas, ja nav, tad nē. Bet es dzīvē cenšos lietām pieiet no loģiskās puses. Mana atklāsme par dieva neeksistēšanu un kļūšana par antiteistu (sākotnēji agnostiķi, vēlāk ateistu un visbeidzot antiteistu) notika tieši tādā veidā. Nolēmu šādi pieiet arī attiecību veidošanai.

